Ar lielu aizrautību pavisam nesen sekojām mūsu sportistu startiem Olimpiskajās spēlēs. Daudzi jutās vīlušies, ka nav gana labi sasniegumi, medaļas. Cits vienkārši izbaudīja iespēju redzēt pašus labākos pasaules sportistus, krāšņus šovus un sacensību garu.
Es esmu saistīts ar sportu, manā paziņu un draugu lokā ir daudzi profesionāi sportisti, tāpēc es tiešām redzu, ko no cilvēka prasa lēmums virzīties uz priekšu pa profesionāla sporta ceļu, mērķēt uz pjedastāliem, kausiem un medaļām.
Nevaru saprast tos cilvēkus, kuri sēž dīvānā un komentē profesionāļus par viņu neveiksmēm, it kā nepareiziem lēmumiem un kļūdām. Tas ir absurdi, jo patiesībā šie skatītāji lielākā daļa pat dažus kilometrus nevar noskriet.
Bet profesionālais sports jau ir dzīvesveids, nevis tikai darbs. Bieži vien tā īstie augļi atnāk krietni vēlāk. Bet pirms tam ir daudzi disciplīnas, režīma un pūliņu gadi. Kāds mans tuvs draugs jau kopš skolas gadiem ir gājis pa profesionālā sporta ceļu.
Tas prasījis no viņa ne tikai sasniegt savu fizisko pilnību, bet arī atrast savu garīgo un emocionālo drošības salu, jo tieši no emocionālās noturības ļoti bieži ir atkarīgs gala rezultāts.
Ir tikai loģiski, ka kādreiz nepaveicas, nesanāk, apstākļu sakritības kaut ko izjauc. Daudzi sportisti savu melno svītru laikā arī atmet visam ar roku. Sportā jābūt gatavam, ka vari arī zaudēt. Bet jāgrib uzvarēt. Un jāatrod sevī spēks pēc neveiksmēm celties un visu turpināt. Smagi posmi ir arī traumas, kas bieži vien jādziedē ļoti ilgi.
Pēc tam vajadzīga fizioterapija. Gadās, ka šajā laikā sportisti zaudē savu garīgo spēku un cīņas sparu. Tāpēc profesionāls sportists nekad nav viens. Ar viņu kopā cīnās ģimene, draugi, treneri, kas ir kā atbalsts un stiprinājums.
Vēl viens aspekts, kas saistīts ar izvēli par labu profesionālajam sportam – nauda. Bez tās būs grūti gūt lielus panākumus, jo sākumā treniņi, tērpi, aprīkojums – tas viss ir uz paša un ģimenes pleciem.
Tikai vēlāk, kad jau gūti kādi panākumi, var izdoties atrast sponsorus. Tāpēc ģimenes, kas izaudzinājušas pasaules līmeņa sportistus un olimpiešus, bieži vien ir ziedojušas tam ļoti daudz.
Mana drauga vecāki savulaik paņēma hipotekāro kredītu, lai nopirktu dēlam jaunu aprīkojumu un palaistu viņu uz ļoti svarīgām sacensībām, kas būtiski izmainīja viņa karjeras iespējas. Hipotekārais kredīts bija vecāku lēmums, jo viņi tic dēla potenciālam un redz, ka viņam ir reālas iespējas nākotnē sasniegt virsotnes.
Protams, ka izmakas atšķiras no tā, kādu profesionālo sporta veidu izvēlās. Ir tādi, kas ir īpaši dārgi sava aprīkojuma dēļ, citos var pietikt ar mazāku ieguldījumu. Bet sacensības, braucieni, treniņnometnes un citas lietas, kas ir sportista ikdiena, tāpat paliek.
Hipotekārais kredīts ļāva viņa ģimenei iegūt reālus līdzekļus, ko ieguldīt dēla karjerā. Un augļi jeb alga parasti atnāk vēlu. Ja tiek valsts izlasēs, tad zināms atbalsts ir, bet tiem, kas vēl par to tikai cīnās, jābūt gataviem, ka tas no viņiem prasīs lielus emocionālos, fiziskos un materiālos resursus.