Florbola pamati un spēlētāju aprīkojums

Kas tad īsti ir florbols? Tas ir komandas sporta veids, kas ir ļoti līdzīgs hokejam, bet visa darbība notiek bieži vien aizvērtā telpā, galvenais – uz taisnas virsmas. Spēlē piedalās divas komandas, kur katra sastāv no 5 spēlētājiem un 2 vārtsargiem. Dalībnieku skaits laukumā var arī mainīties, tas ir atkarīgs no saņemtiem sodiem, kuru loģiski, ir jābūt pēc iespējas mazāk vai nav jābūt vispār.

Komandas dalībnieku skaits var sasniegt 20 cilvēku, tomēr spēles laikā uz laukumā ir jābūt ne vairāk ka 6 dalībniekiem no katras komandas, ieskaitot vārtsargu. Dalībnieku maiņas var īstenot cik vien nepieciešams visas spēles laikā. Tulkojot nosaukumu no angļu valodas: floor – grīda un ball – bumba var raksturot florbolu ka bumbas spēlēšanu uz grīdas. Spēles mērķis ir ar speciālam plastikāta nūjām trāpīt pretinieku vārtos. Sanāk īsts hokejs, tikai uz grīdas, bez slidām un ar nūjām, kas ir īsākas, nekā hokejā, kas rezultātā nodrošina ātrāku pārvietošanu un iespēju parādīt sevi, manevrējot tieši pretinieku vārtos.

Bumbu var kontrolēt tikai ar spēles nūju. Ar kāju to var tikai apstādināt, bet ne spēlēt. Spēles galvenais mērķis ir trāpīt pēc iespējas vairākas reizes pretinieku vārtos, nepārkāpjot noteikumus. Tomēr man, florbola cienītājam, atceroties savas izjūtas spēles laikā, liekas, ka nepārkāpt noteikumus ir ļoti grūti, jo florbols ir ne tikai vienkārša bumbas trāpīšana vārtos, bet arī īsts adrenalīns, kurš virza tevi spēlēt ātrāk un trakāk, nedomājot ne par ko.

Florbols parasti notiek telpā, kuras platība ir 800 km2 (40×20 m). Vārtu izmēri ir 1,60×1,15 m. Spēle notiek trijos posmos pa 20 min. Vienas spēles perioda ilgums var atšķirties, piemēram, bērnu spēlēs, kur katrs periods var ilgst 15 min. Ja periodu beigās ir nešķirts, tad uzliek papildus laiku – 10 min. Ja par to laiku nekas nav mainījies un joprojām ir nešķirts, tad uzliek soda metienus, pa 5 no katras komandas. Ja arī šajā gadījumā paliek nešķirts, tad komandas spēlētāji turpina mest bumbas līdz būs sasniegts uzvarētāju rezultāts vienai no komandām. Florbolā pastāv arī vairākas nianses, kas ir jebkurā sporta veidā:

  • bumbas izspēlēšana. Bumba tiek izspēlēta spēles sākumā un katra perioda sākumā laukuma centrā. Arī, bumba tiek izspēlēta pēc katra bumbas trāpījuma;
  • ievada trāpījums, kas tiek īstenots, kad bumba nonāk ārpus spēles laukuma. Tas notiek 1,5 m no borta, vietā, kur bumba izlēca aiz laukuma. Bumba tiek atgriezta spēlē tikai ar spēles nūju;
  • tā saucamais, brīvais metiens. Tiek uzlikts, ja ir pārkāpti spēles noteikumi. Parasti tas tiek īstenots no vietas, kur tika pārkāpts noteikums.
  • soda metiens. Tiek uzlikts tad, kad tiek pārkāpti noteikumi bumbas trāpīšanas laikā. Tiek izpildīts no centrāla punkta.

Runājot par noteikumu pārkāpumiem, tad florbolā pastāv komandas un personīgā diskvalificēšana, kas ilgst 2-10 min, atkarībā no pārkāpumiem. Dalībnieks var tikt diskvalificēts par uzvedību, ja tiesnesis uzskata to par nepieņemamu spēles laikā.

Lai spēlētu florbolu, ir jābūt labi sagatavotam ne tikai noteikumu zināšanā, bet arī aprīkojumu ziņā.

  1. Florbola bumba

Florbolā tiek izmantotas speciālas bumbas. Tām ir jābūt no plastmasas, 72 mm diametrā, maksimāls svars – 23 grami. Ir jābūt nokrāsotām neitrālajā krāsā.

  1. Spēlētāja sporta forma

Visiem spēles dalībniekiem ir jābūt apģērbtiem vienādā sporta formā, kas sastāv no T-krekla, šortiem un garām zeķēm. Sievietēm ir pieļaujams aizvietot šortus ar svārkiem. Formas krāsa var būt jebkāda.

  1. Plastikāta nūja

Spēles nūjām arī ir liela nozīme. Tās ir izveidotas no plastikāta, tām jābūt ne garākiem par 105 cm un jāsver ne vairāk, ka 350 grami. Nūjas galam nedrīkst būt asam garākam par 30 cm. Spēles laikā ir atļauts aizvietot nūju.

  1. Vārtsargu aizsargmaska.

Vārtsargiem ir jābūt nodrošinātiem ar aizsargmasku, kas pasarga seju no bumbas trāpīšanas sejā.

Nedaudz no vēstures

Spēles, kas līdzīgas florbolam ir pazīstamas daudzās vietās pasaulē. Mūsdienīgais florbols uzsāka savu eksistēšanu apmēram 1958. gadā ASV, kad Minesotā sāka laist apgrozījumā plastikāta nūjas Cosom. Cosom–hokejs ātri ieguva popularitāti, it īpaši jauniešu vidū.

sports
Pēc neilga laika nūjas nonāca Zviedrijā, kur ieguva milzīgu popularitāti, it īpaši universitātēs un skolās. Tajā laikā spēle tika saukta par telpu bendiju vai plastikāta bendiju.

Spēle ieguva arvien lielāku popularitāti, tā bija jākonkretizē, ka arī jāizstrādā vienotus standartus un spēles noteikumus. Tā parādījās florbols, kuru mēs zinām tagad. Tieši Zviedrija tiek uzskatīta par telpu bendija dzimteni, aizsakot savu pastāvēšanu 1970. gadā. Zviedrijā to ilgi sauca par innebandy (hokejs ar bumbu aizvērtā telpā).
Florbols attīstījās ļoti strauji un ātri ieguva popularitāti. Tuvākajā laikā tas izplatās Somijā un Šveicē. Šveicē to sauca par unihockey, savukārt Somijā par salibandy.

1981. gadā parādās pirmā Florbola Nacionāla asociācija – Zviedrijas Florbola Federācija. Pārsteidzami, bet par otro valsti, kur tiek dibināta Florbola asociācija kļūst Japāna, 1983. gadā. 1985. gadā federācijas tika dibinātas Šveicē un Somijā, bet 1986. gadā kopā ar Zviedriju tika dibināta Starptautiskā Florbola Federācija (SFF), kas notika Zviedrijā. SFF joprojām kontrolē florbola spēles.

Florbola popularitāte turpināja augt un 1991. gadā pie SFF pievienojas arī Dānija un Norvēģija. Pirmā SFF kongresa sēde notika 1992. gadā, kad tika izvelēts SFF prezidents – Pekka Mukala.
Savukārt, 1993. gadā tiek rīkots pirmais Starptautiskais kluba turnīrs – Eiropas kauss, kas vīriešiem notika Stokholmā, bet sievietēm – Helsinkos.

1994. gadā notika pirmais Starptautiskais SFF turnīrs. Kopā tajā piedalījās 8 valstis: Čehija, Dānija, Ungārija, Norvēģija, Krievija, Somija, Šveice un Zviedrija. Uzvarēja Zviedrija (4:1), kūstot par pirmo florbola čempionu pasaulē.
1995. gadā tika organizēts pirmais sieviešu Eiropas čempionāts. Lai tajās varētu piedalīties arī Japāna, sacensībām tika piešķirts atvērts statuss. Savukārt, Pasaules pirmais čempionāts notika 1996. gadā vīriešiem un 1997. gadā sievietēm.
Florbola spēles pulcēja milzīgus stadionus, kur pulcējas vairāk, nekā tūkstošiem skatītāju un spēles fanu. Jau 1990. gadā florbols pretendēja uz profesionālo atziņu. Rezultātā, 2000. gadā, florbols ieguva laika dalību GAISF (Starptautiskā Sporta federācijas Ģenerālā Asociācijā).
2003. gadā SFF nosūtīja iesniegumu Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā, lai to atzītu. Diemžēl, iesniegums tā arī palika neapskatīts, tomēr tajā paša gadā SFF parakstīja antidopinga kodeksu. 2004. gadā SFF kļuva par pilnvērtīgu GAISF locekli.

Pēc tam notika virkne dažādu sacensību, bet 2007. gadā SFF nolēma izmainīt starptautisko sacensību kalendāru, lai sekmētu tālāko florbola attīstību un tajā paša gadā SFF otro reizi nosūtīja iesniegumu uz Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā (SOK).

2008. gadā SFF tur ieguva laika dalību, kas ieviesa noteiktas izmaiņas florbola spēļu novadīšanā un noteikumos, kas stājās spēkā 2010./2011. g. sezonā. Savukārt, 2011. gadā SFF saņēma pilnvarotu dalību SOK.
2013. gadā 27. maijā Starptautiskā Florbola Federācija kļuva par Pasaules spēļu starptautiskā organizācijas locekli.

Author: Ritvars

Share This Post On

Submit a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *